Fakti.lv
Autorizācija

Lietotājs:
    Parole:

Noderīgas saites:

ogresfakti
  Publicēts: 2011-11-11  10:47:00 / Kultūra
 
 Ziņot redakcijai  

Andreja Pumpura Lielvārdes muzejs ANDREJA DIENAS svinību ietvaros izsludinājis dzejoļu konkursu „CEĻŠ …”.

Dzejolis ar norādi Dzejoļu konkursam muzejā jāiesniedz vai jānosūta pa pastu līdz 2011. gada 16. novembrim (pasta zīmogs).  Adrese: Edgara Kauliņa aleja 20, Lielvārdes novads, Lielvārde, LV – 5070

Dzejoļi tiks vērtēti sekojošās vecuma grupās:
a) 1. - 4. klase
b) 5. - 8. klase
c) 9. - 12. klase
d) pieaugušie

Darbam obligāti jāpievieno dzejoļa autora vārds, uzvārds, klase, telefona numurs.

Dzejoļi, kas iesūtīti muzeja e-pastā, netiks vērtēti!

Dzejoļi – uzvarētāji tiks lasīti un to autori apbalvoti Andreja dienas pasākumā 30. novembrī. No iesūtītajiem darbiem tiks veidots arī speciālizdevums „Dzejoļu izlase 2011”.

Tālrunis uzziņām: 65053759, 29322468.




Pievienot komentāru:     

   Vārds vai segvārds:*
  Skaitlis "7":*   
   Komentārs:*

    


Portāla Fakti.lv vadība neatbild par rakstiem pievienotajiem apmeklētāju komentāriem, kā arī aicina to autorus, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā rakstu komentēšanas iespēja var tikt liegta.

        


 1. 

arī tā mēdz būt-2 
2011-11-13  07:26:23
Nejauši , neatbilstošā vietā paspruka iepriekšējais komentārs, bet tas meklēja izeju.Skolniece gan esmu visas dzīves garumā, bet tomēr neatbilstoša kvalifikācijai.Ha,ha,ha!

arī tā mēdz būt 
2011-11-13  07:20:51
Atceros sievieti, kura bijq atraitne, sieviete gados.Viņa apguva internetu, lai meklētu draugu.Viņa alka pēc mīlestības.Viņas vīrs esot bijis gaužām labs, bet viņa vairāk nav un gribot atrast ko līdzīgu. Drīz viņu redzēju insulta skartu, tomēr atlaba un gāja uz bibliotēku, lai intenetā meklētu draugu.No viņas oda urīna smaka, apkopa sevi ar grūtībām, bet sirdī sapnis- mīlestība. Pēc laika uzzināju, nav vairs viņas- viņa mirusi. Dzīves pēdējie mirkļi viņai pagāja sapņojot, ka iespējams atrast jaunu mīlestību. Kā ar mani? Es apzinīgi atteicos no mīlestības, kad aprecējos. Aprecējos, lai nebūtu vientuļa, aprecējos ar domu, ka man nevajag mīlestību, tā sagādā tikai ciešanas. Dzīve bez mīlestības. Nedzīvojiet bez mīlestības, tas nav tā vērts. Nelaimīgi bijām abi. Dzīve pagājusi. Esmu gandrīz tās dāmas gados, kas ar insultu nomira. Ar vīru juridiski šķīrušies nēesam, bet pēdējos gadus dzīvojam fiziski patālu viens no otra. Esmu apzinīgi no mīlestības izvairījusis. Kaut arī vīru nemīlu un nēesmu mīlējusi, krāpt arī nēesmu krāpusi. Esmu viena, bezgala viena, kaut arī rosos sabiedriskā darbībā. Esmu viena un nemeklēju savu otro es, bet, izrādās, tas bezgala sāp. Tik skaudri sāp. ka saprotu, šādas sāpes nedrīkst pieļaut- dari, darbojies, rīkojies- jā. citu labā, nu un tad, bet, darbojies, neļaujies šīm sāpēm, tās iznīcina. Kādēļ Dievs ielicis cilvēkā sapni par mīlestību? Kādēļ, ja to nav iespējams realizēt. Jaunībā domāju, ja sastapšu savu īsto- es visus kalnus pārvarēšu, man nekas nebūs par grūtu- bet nesastapu viņu. Bildinātāji bija vairāki, bet nevienu no viņiem nemīlēju. Pati esmu mīlējusi, bet bezcerīgi. Secinu, ka pēc 60 gadiem jau nekas nav mainījies, sirdī tas pats, kas jaunībā- sapnis, tik atšķirībā no tā laika, dzīves gudrība-ja toreiz, kad biji jauna un smuka, bet, tagad tikai " smuka",kāda vairs mīlestība, kam vairs veca, slima, grumbaina. Tomēr, mīlestība pāri visam-pie cilvēkiem jāiet ar mīlestību, lai vai cik nabadzīgi pašai personiski ticis, tev jādala mīlestība bagātīgi. Vispārīga dvēseles mīlestība, kā Jēzus mīlēja cilvēkus( tik stipri gan mēs nemākam) un tomēr-personiskais sāp- esmu viena-bez Viņa, ko tā arī savā dzīvē nēesmu iepazinusi. ( Vai Viņš man nemaz nebija paredzēts? Tad taču arī skumt nevajadzētu. Atklāsmes grāmata rakstīts, ka nebūs vairs dzimumu.Tātad-sievietes un vīrieša fiziskās mīlestības arī nebūs. Mana daļa- ne šajā, ne nākamajā dzīvē. Nu tad, esi laimīga bez visa tā! Esi laimīga! Esi laimīga arī bez personiskās mīlestības. Es esmu laimīga, tikai reizēm nežēlīgi sāp. Es, vienalga nemeklēšu Viņu. Viņam bija mani jāatrod, bet, ja Viņš mani nav atradis, tad nēesmu pelnījusi personisko laimi. Kur nu vairs, ciešanu sagrauts ķermnis, bet gars? Gars ar iekodēto vēlmi, sapni pēc mīlesības.. Vispār jau labi, ka varu uz to visu paskatīties arī no malas un tad par sevi pasmejos, pasmīkņāju- labsirdīgi pasmīkņāju un mierinoši sev nosaku- ir taču vēl dzīves atlikušie gadiņi- transformē savu vēlmi pēc personiskās mīlestības- mīlestībā pret tuvākajiem līdzcilvēkiem. Tā arī daru. Gribu atlikušo mūžu būt vēl noderīga cilvēkiem un pēc tam kā putnam izgaist tālēs zilajās- pelnu veidā un viss, esmu brīva no zemes nastas.

1
Aktuāli
Jaunākās ziņas
Arhīvs
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30          





© JP. Visas tiesības rezervētas.  | Kontakti  | Reklāma portālā  | Komentāri portālā  | Autortiesības