Fakti.lv
Autorizācija

Lietotājs:
    Parole:

Noderīgas saites:

Atmiņas apkopoja Inta Kārkliņa
  Publicēts: 2012-01-26  11:50:00 / Kultūra
 
 Ziņot redakcijai  

 

Šā gada 30.janvāris Vilmas Milleres tuvajiem cilvēkiem, draugiem un bijušajiem darba kolēģiem būs pirmais, kad dzimšanas dienas atcerei klāt nāks nesenā zaudējuma smeldze un par daudz ko tiks runāts pagātnes formā. Taču Ogres tautas namam (vēlāk rajona kultūras namam) atdotie viņas 20 darba gadi (no 1965. gada 1. janvāra līdz 1985. gada 5. jūnijam) joprojām ir “Millerītes laiks”, kas nozīmē veikumu, bez kura šodien pilsētas (tagad arī novada) kultūras dzīvei un tradīcijām nebūtu tik stipra pamata. 

   

Arī janvāris joprojām ir “Millerītes mēnesis”, uzsver agrākie kolēģi un ar kultūras darba organizēšanu tolaik saistītie – ANITA AUSJUKA, LIJA GALVANOVSKA, JĀNIS KRASTIŅŠ, ANDREJS KUŠĶIS un DAINA RAITUMA. Viņi arī labprāt dalās savās atmiņās.

Viss jaunais, viss aktuālais
Anita Ausjuka: - Manas pirmās atmiņas par Millerīti saistās ar tolaik ļoti populārajiem sarīkojumiem “Līdzi dzīvei”. Tie bija interesanti vakari vidējai paaudzei - pie galdiņiem, ar scenāriju un vakara vadītājiem, ar viesiem – populāriem māksliniekiem. Nams parasti pilns, biļetes dabūt nevar. Un kā tolaik ierasts: pirmais galdiņš viesiem, otrais – partijas un izpildkomitejas vadībai... 
Andrejs Kušķis: - Galdus un krēslus nesa, cik vien varēja kultūras namā atrast un saspiest. Millerīte arī vienmēr mierināja: “Atradīsim vietu.” Atrada! 
Lija Galvanovska: - Tie bija vakari, kuros Ogres dāmas sacentās ar tērpiem, jo uz katru vakaru tika šūts jauns. Taču lielākais intereses objekts, nenoliedzami, bija šo vakaru saturs: viesi un viņu uzstāšanās. 
Daina Raituma: - Kultūras namā tolaik viesojās visi Latvijā populārākie mākslinieki: aktieri, rakstnieki, režisori, nerunājot nemaz par mūziķiem. Iespējams, nosaukums “Līdzi dzīvei” skanēja it kā sadzīviski, taču tas vienmēr nozīmēja pašu aktuālāko. Visu jauno, kas parādījās uz estrādes, skatuves, ekrāna Millerītei vajadzēja dabūt šurp par katru cenu: tam te bija jābūt. Visi vadošie aktieri, tagad jau leģendas, savulaik viesojušies klubā “Līdzi dzīvei”. Turklāt kultūras namā notika arī portretvakari ar viņu piedalīšanos. Ciemojās Artmane, Cilinskis, Radziņa, Freimane, Sebris, Liedskalniņa, Pāvuls...

Ogres estrāde skan
Anita: - Millerīte iedibināja Ogres estrādes svētkus un katrā no tiem centās pieaicināt kādu jaunu grupu. Atceros, kā pie mums pirmoreiz ieradās “Credo” – atbrauca ar vilcienu. Drīz jau šie svētki prasīja divas dienas, tos papildināja arī konkursi, bija jaunās grupas un vecās, konkrēta tēma, žūrija. Tikai pēc tam nāca Pauls, Bumbiere, Lapčenoks – kā saldais ēdiens. Lai pasākumi ienestu vairāk naudas, tika rīkota loterija, pat mašīna tika laimēta. Kā Millerīte tam visam tika  cauri organizatoriski, mēs pat nezinām. Gadījās, ka mantas palika pāri, jo cilvēki, vai nu pazaudējuši biļetes, vai kādu citu iemeslu dēļ, neatnāca tām pakaļ, un mēs tādējādi tikām nodrošināti ar dāvanām kolektīviem jubilejās.
Daina: - Gluži “no gaisa” koncertu programmas nevarējām ņemt, tāpēc mūsu svētki notika pēc “Liepājas dzintara”, kad tās jau bija sagatavotas. Visi mūziķi zināja šo lielo notikumu Ogrē. Pieaicinājām arī citus, kuri “Liepājas dzintarā” nepiedalījās, bet bija populāri togad. Turklāt galvenā mūziķu alga nebija honorāri, jo svētki visiem viņiem beidzās ar lielu balli kultūras namā.
Šodien, atceroties, protams, daudz kas izskatās vienkārši, bet patiesībā arī klausītāji bija ļoti svarīga šo svētku sastāvdaļa. Vajadzēja skatīties, kā uzvedīsies publika, jo Ogres programmas tiem laikiem bija gana “ņipras” (lai atceramies “Pērkona” leģendas). Taču vienmēr rūpīgi tika izdomāts, kā sarīkojums norisēs, kā to vadīs. Millerīte allaž uzņēmās atbildību, un darīja pat to, ko citi neriskēja darīt. Un viss arī vienmēr labi beidzās.
Lija: - Mums bija otra lielākā estrāde Latvijā, tāpēc šeit notika arī visi “Gaudeamus” svētki, Rīgas pilsētas zonālie svētki, vīru un sieviešu koru salidojumi, pilsētas svētki, “Baltica” vēlāk... Estrāde vienmēr bija pārpildīta.
Daina: - Bija tradīcija, ka, sezonu beidzot, visi amatiermākslas kolektīvi koncertēja estrādē. Tolaik bez regulāriem, vērienīgiem un skaistiem sarīkojumiem estrādē, turklāt visām paaudzēm, Ogres vasaras dzīve nemaz nebija iedomājama. 

Arī par naudu galva jālauza
Jānis Krastiņš: - Tas viss gāja cauri finansiālām grūtī-bām, ko es kā toreizējais kultūras nodaļas vadītājs labi zinu. Bija cilvēki, kuri šaubījās: diez vai izdosies tos aktierus ataicināt? Taču Millerītei vienmēr izdevās. Izdevās arī finansējumu piesaistīt. Turklāt metodiskais darbs te bija labā līmenī, uzkrāta visu rajona kultūras darbinieku pieredze, semināri regulāri notika. Ja direktore ko nopietnu iecerēja, zvanīja un aicināja uz kultūras namu parunāties: “Man kaut kas ir padomā.” Es novērtēju viņas pieredzi, jo pašam man tādas nebija. 
Millerīte saprata, ka ar augstas raudzes māksliniekiem var audzināt klausītājus un celt kultūras līmeni. Turklāt viņa bija arī laba “grāmatvede”, jo zināja: ja Ogrē uzstāsies labākie mākslinieki, zāles būs pilnas, un būs arī ienākumi. Direktoram bija jādomā par naudu un jāspēj tā atrast. 
Lija: - Viņa pati jaunībā bija mācījusies grāmatvedības kursos, un arī to prata likt lietā. Prata arī kultūras norisēs ieinteresēt rajona iestādes un saimniecības, kolhozu priekšsēdētājus, arī tādējādi piesaistot papildu ieņēmumus. Kā atceramies, ļoti populārs bija sarīkojumu cikls “Maizei kalpot”. Savukārt rajona Dziesmu dienās vai darba svētkos arī dalībnieku gājiens vienmēr bija krāšņs, un šķita, ka kolhozu vadītāji pat sacentās, kura kolektīvs labāk izskatās.
Anita: - Mums tajā laikā arī pašiem bija jāpelna nauda, tā saucamie, “speclīdzekļi”. Tā nu teātris brauca un pelnīja naudu, “Horizonts” un “Metronoms” tāpat, par “Ornamentu” nemaz nerunājot. Jo sarīkojumos bez viesmāksliniekiem nekādi neiztikt, un viņiem bija citi honorāri. Labi, ka arī kolhozi palīdzēja šīs problēmas atrisināt. 
Andrejs: - Reiz, lai pelnītu naudu, tika izdomāts, ka viena izrāde jāiestudē tikai kultūras nama darbiniekiem.Tā arī notika, iestudējām Goldoni “Viesnīcnieci” un braucām apkārt veselu nedēļu.

Ar diplomātes spējām apveltīta
Andrejs: - Man šķiet, ka Millerīte bija viena no tām, kas tiešām pelnījusi Ogres Goda pilsones titulu. Viņiem jau ģimenē tas visiem gēnos ielikts – aizrautīgs darbs, rūpes par cilvēkiem. Viņa rūpējās par tiem, kuri nāca pie viņas un atbalstīja kultūru. Prata daudz ko “izsist cauri” un visatturīgākos pierunāt. Atceros, reiz kultūras namā, braucot kur citur, iegriezās Pauls ar Pugačovu. Millerīte man saka: “Tu atnāksi kā Ziemassvētku vecītis!” Sākumā nobijos, taču tā arī izdarījām - apsveicu.
Anita: - Arī Ogres estrādē, uzstājoties Raimondam Paulam un “Ornamenta” puišiem, Pugačova bija klausītāju pulkā. 
Lija: - Millerīte bija prasīga, stingra, taču visvairāk no viņas varēja mācīties diplomātiju. Bet šī īpašība kultūras darbiniekiem ir ļoti vajadzīga. Tieši ar to šo diplomātiju viņa daudzus jautājumus atrisināja. 
Piemēram, viens gadījums. Kā Millerīte pierunāja Paulu uzstāties Ogrē kopā ar “Ornamentu”. Sāka ļoti daiļrunīgi, klātesošajiem pat liekot justies tā kā neērti. “Es nezinu,” viņa saka, “vai tādu mākslinieku kā jūs dzīvē vispār var sameklēt. Jūs taču esat vienkārši brīnišķīgs, jūsu dziesmas var dziedāt un dziedāt!” Taču tajā laikā kāds par vienu Maestro dziesmu bija uzrakstījis ko kritisku. Millerīte arī pret to pauda savu attieksmi: “Es nezinu, ko darīt ar šādiem cilvēkiem, viņi būtu jāizsauc uz Kultūras ministriju... Es nesaprotu, kā vispār ko tādu var rakstīt...” Tā viņa ņēmās minūtes 10-15, līdz beidzot nonāca pie galvenā: “Māksliniek, mums te tāds liels pasākums iecerēts...” Protams, pasākums izvērtās lielisks - “uz urrā”, un klausītāju atsaucība bija milzīga. Pat visas nogāzes bija pilnas cilvēku.
Daina: - Jā, ja ko vajadzēja, viņa paņēma telefona klausuli, un, ja tu gadījies tajā brīdī kabinetā, tā bija monoizrāde, kas tika nospēlēta. Kā viņa iesāka (izgodināja to cilvēku, ar kuru runā), tad sāka virzīties uz lietu, tad runāja par to, izteica savu lielo vajadzību, liekot saprast, ka tā nedrīkst būt neapmierināta, jo visiem cilvēkiem tas būtu sāpīgi. Viņas telefonsarunu meistarība ir apbrīnojama.
Lija: - Viņa prata iesaukt arī kabinetā, skatīties acīs un mierīgi visu pateikt.
Anita: - Millerīte arī ļoti piedomāja par visiem māksliniekiem, kuri Ogrē viesojušies. Atcerējās jubilejās, svētku reizēs. Piemēram, mūsu "Horizonts" reiz agri no rīta sveica Viju Artmani jubilejā, spēlējot zem viņas dzīvokļa logiem.
Daina: - Direktore nekad neaizmirsa sadarbības partnerus. Viņa uzskatīja, ka katrs jāapsveic, jāatceras. Ar māksliniekiem viņa allaž norēķinājās tā, kā norunāts, vai pat labāk, nekad nekādu atrunu nebija, mēģinot diedelēt atlaides. Jo Ogrei tas nepiestāvēja. Arī tagad šo tradīciju neesam lauzuši, jo tā nedrīkst būt. 
Anita: - Arī mākslinieki cienīja Millerīti. Kad svinējām viņas jubileju, zvanījām Maestro, aicinot viņu atbraukt, tādējādi sagādājot pārsteigumu. Kaut arī Paulam bija jābūt bērēs, tomēr viņš, vienalga,  atrada iespēju šeit ierasties: apsveica un aizbrauca.
Direktore un mamma vienā personā
Anita: - Domāju, ka mēs visi, kuri kopā ar Millerīti kādu laiku strādājuši, viņu reizē gan cienījām, gan bijāmies. Viņa bija mātišķa, bet mēs nevarējām viņu neklausīt. 
Jānis: - Millerītes attieksme pret visiem darbiniekiem tiešām bija mātišķa, un daudzi viņu par mammu arī sauca. Turklāt viņa iestājās ne tikai par saviem darbiniekiem, bet arī par viņu ģimenēm un bērniem rūpi turēja. 
Andrejs: - Allaž lieliski organizēti bija pašdarbnieku vakari. Gadiem ilgi jaukas bija attiecības ar Siguldas kultūras nama kolektīviem. Viņa prata visus saliedēt. 
Daina: - Pieminot Siguldu, nedrīkstam aizmirst, kas tas bija par laiku. Laiks, kad jāorganizē sociālistiskā sacensība visās jomās, arī pašdarbībā. Arī Millerīte ar savu kolēģi Māri Namnieku Siguldā vienojās, ka tās mums būs sociālistiskās sacensības, bet patiesībā tā bija īsta koleģiāla draudzība. Laba pieredze.
Andrejs: - Kad nodeva jaunās izrāde, un komisija kaut ko nopēla, Millerīte vienmēr dedzīgi aizstāvēja savus aktierus. 
Daina: - Mums bija seši tautas kolektīvi: Tautas teātris, Tautas fotoklubs, Tautas deju ansamblis “Ogre,” Tautas lietiškās mākslas studija “Saiva”, Tautas kolektīvs – pūtēju orķestris “Horizonts”, Tautas estrādes ansamblis “Metronoms”. Bet pie tā tika ar lielu mērķtiecību, turklāt direktorei vienmēr vajadzēja būt pirmajai un vislabākajai. Ja tā nebija, viņa pārdzīvoja. 
Lija: - Jā, bet skanēja toreiz Ogres vārds visā republikā! Turklāt republika mums arī daudz ko uzticēja: gan ciemiņus un pieredzes apguvējus, gan priekšniekus sūtīja pie mums. Bijām arī mācību bāze, tehnikuma jaunieši nāca praksē, tāpat Konservatorijas studenti. Gandrīz katru nedēļu Latvijā bija kāda delegācija, un liela daļa uzreiz tieši pie mums.

Kā kapteinis uz kuģa
Daina: - Iepriekš teikto apkopojot, iznāk, ka tagad par Millerīti runājam kā par leģendu, visu varošu cilvēku, kuram viss bijis iespējams, un viss noticis it kā pats no sevis. Bet tik vienkārši nebija. Ikdiena nebija viegla, un arī mums tā nepagāja bez uztraukumiem, jo pie rezultāta bija jātiek. Viņas prasības bija stingras, un kadrus viņa bieži mainīja. Millerītei nebija speciālās izglītības,  taču viņa gribēja sastrādāties ar gudriem cilvēkiem un prata no viņiem ņemt. 
Lija: - Vairāk nekā 10 gadus nostrādāju kopā ar Millerīti, un katru rītu, ieradusies darbā kultūras nodaļā, ņēmu telefonu, zvanīju: “Labrīt, direktorīt! Kas no jauna?” Vēl šodien atceros šīs sarunas un atceros arī viņas tālruņa numuru – 24579. Allaž viņa darbā ieradās ļoti agri.
Daina: - Par Millerīti republikas kultūras cilvēki teica: “Tā kā kapteinis uz kuģa”, jo direktore vienmēr bija rajona kultūras namā sastopama - no rīta līdz vēlai naktij.
Andrejs: - Tautas nams bija visa viņas dzīve. Liela daļa pašreizējo kultūras darbinieku ir viņas audzināti.
Daina: - Tagad jau esam pieraduši pie jēdzieniem “menedžments”, “producēšana”, tolaik tādus nemaz nezinājām, taču, atskatoties, saprotu, ka Millerīte šajā ziņā ar savu vērienīgumu, uzņēmību strādāja pāri savam laikam. Viņa bija menedžere un producente, kādus šos amatus pazīstam tagad. Progresīvi domājoša.
Lija: - Millerīte saprata, ka namiņš, kurā pagājusi visa viņas darba dzīve Ogrē, jau sen ir par mazu. Tolaik kultūras namā darbojās ap 30 kolektīvu, bet telpas mēģinājumiem bija divas. Tātad kolektīvi tika “izmētāti” pa visu pilsētu. Tā arī bija direktores māka - atrast vietas mēģinājumiem citu paspārnē – atrast mazās zālītes, tērpu noliktavas. 
Daina: - Taču viņas redzējums ir šeit – Ogres Kultūras centra ēkā, jo viņai jau sen bija projekts, kā šeit visi darbosies, mēģinās. Protams, ka vecais nams viņai bija ļoti mīļš, taču skaidrs arī, ka tajā jau sen visi nevarēja satilpt. Bet tas, ka viņa vairs nestrādās, nebija tik daudz saistīts ar jaunajām telpām, cik ar to, ka viņa gribēja aiziet tad, kad pati ir labā formā un arī darbs augstā līmenī. Tas viņai bija ļoti svarīgi. Viņa negribēja “izčākstēt”, strādājot, kamēr vien var, bet aiziet, kamēr vēl godāta un cienīta. 
To arī apliecināja 1985. gada 5. jūnijs – viņas pēdējā darba diena kultūras namā. Zāle bija ļaužu pārpilna, un visi no sirds teica paldies par bagātajiem divdesmit gadiem.




Pievienot komentāru:     

   Vārds vai segvārds:*
  Skaitlis "7":*   
   Komentārs:*

    


Portāla Fakti.lv vadība neatbild par rakstiem pievienotajiem apmeklētāju komentāriem, kā arī aicina to autorus, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā rakstu komentēšanas iespēja var tikt liegta.

        


 1. 

1
Aktuāli
Jaunākās ziņas
Arhīvs
            1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30            





© JP. Visas tiesības rezervētas.  | Kontakti  | Reklāma portālā  | Komentāri portālā  | Autortiesības