Komentāri (0)

 Ziņot redakcijai  

 Izdrukāt  

18. martā Lielvārdē notikusi Kopoto rakstu grāmatas „Gunāra Priedes dzīve un darbi” 5. sējuma atvēršanas svētki.

Lielvārdieši jau kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem lepojas ar savu izcilo dramaturgu Gunāru Priedi (1928.-2000), kurš šeit dzīvoja, sarakstīja daudz  lugu, atspoguļoja tajās mūsu sadzīves notikumus, laikmetu un cilvēkus. Latvijas bibliotēku plauktos jau ir sagūlušas četras biezas (ap 1000 lappusēm katra) Kopoto rakstu grāmatas „Gunāra Priedes dzīve un darbi”, ko sastādījusi teātra zinātniece Ieva Struka. Nu jau apgāds „Jumava” ir izlaidis arī 5. sējumu, pēdējo,  kura atvēršanas svētki notiks 18. 03. 2017. k. n. „Lielvārde”.

Ko uzzinām un mācāmies. Sastādītāja Ieva Struka, prasmīgi izmantojot Rakstniecības muzeja materiālus – Gunāra Priedes dienasgrāmatas, korespondences, arhīva materiālus kā arī sazinoties ar tuviniekiem, ir parādījusi dramaturgu mums tuvu, patiesu un interesantu visām paaudzēm. Sāc lasīt un nevar atrauties, sevišķi no dienasgrāmatas.  Gunārs pats ir izteicies, ka regulārie pieraksti dienasgrāmatā viņam ir palīdzējuši sajust būtisko un izkopt koncentrētāku valodas stilu. Domāju, ka arī šodien viņa pieraksti dienasgrāmatā ir labs paraugs skolu jaunatnei.

Pirmajā sējumā ietverta Gunāra Priedes bērnība un jaunības gadi, kur iepazīstam jaunieti kā aizrautīgu grāmatu, sevišķi lugu lasītāju. Lasām nopietnus viņa ierakstus dienasgrāmatā jau 10 gadu vecumā un gaišas, apvaldītas jūsmas vēstules skolas biedrenei Dzidrai Lakstiņai –„Pirmā mīla tu man un vienīgā, vienīgā būsi...”(1.sēj.242.l.  Tad seko vilšanās sāpes un pārdzīvojumu pieraksti. Tad sevis apliecinājums smagā darbā, radot lugas „Jaunākā brāļa vasara”, „Lai arī rudens”, „Normunda meitene” un citas, kuras te varam izlasīt. Trīsdesmit gadu vecumā arhitekts un dramaturgs Gunārs Priede jau ir ieguvis slavu, ir pieprasīts rakstnieks teātros un skolās.

Nākamajos sējumos  (2., 3, un 4.) ar lielu interesi lasām par dramaturga aizņemtību, pildot pedagoga pienākumus, darbojoties kinostudijā un Rakstnieku savienībā un ciešot negaidītus „sitienus”, kuri rada sāpes un atspoguļojas lugās.  Uzzinām, ka Gunāra meitene Dzidra arī ir vīlusies un palikusi viena Lielvārdē ar diviem maziem puikām, ka 1966.gada jūlijā Gunārs Priede liek pamatus savai mājai, netālu no Dzidras mītnes tajā pašā Upes ielā, un Mārtiņš ar Pēteri izaug,  dziedot dziesmas no Gunāronkuļa repertuāra, iestudētajām lugām un klausoties aizraujošus piedzīvojumus.

Pie režisores. Esmu atnākusi Upes ielā pie Dzidras Bļodones, kura ir zinošākā Gunāra darbu klusā vērtētāja. Tieši viņas domas arī autoram bija svarīgas.  Dzidra ir Lielvārdes latviešu valodas un literatūras skolotāja, profesionāla režisore, muzejniece, kura daudzus gadus strādāja Andreja Pumpura muzejā. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni, ir Teicamniece izglītības darbā un Goda Lielvārdiete.  Dzidra Lielvārdes Tautas teātrī un Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolā ir izveidojusi ap 20 Gunāra Priedes lugu iestudējumu. Tieši ar „Centrifūgas”  izrādi Dzidras vadībā 1985.gadā Lielvārdei tika izcīnīts Tautas teātra nosaukums.

Saruna par Gunāra radošo darbu. Dzidra stāsta, ka Gunāram patika vērot notikumus, tos saglabāt savā brīnišķīgajā atmiņā un vēlāk, varbūt arī tūlīt klusībā veidot jaunas lugas sižetu. „Kad mēs, mājnieki, redzējām Gunāru ilgi sēžam pārdomās uz soliņa pie rozēm ar skatu uz Daugavu, zinājām, ka top jauna luga. Drīz mājā arī sāka skanēt rakstāmmašīna”. Dažreiz rakstnieks, domās iegrimis, devās garākās pastaigās pa tagadējo Gunāra Priedes ielu uz Andreja Pumpura muzeju, pilsdrupām vai Lāčplēša kapsētu. Tā klusībā viņš izauklēja, piemēram, lugu „Vējlukturis abažūrā”, kurai ierosmi deva Mārtiņa studiju biedru ciemošanās Upes ielā un gatavošanās karnevālam uz Spīdalas saliņas. Impulsu lugai „Ugunskurs lejā pie stacijas” arī viņš saņēma Lielvārdē no Dzidras tēva stāstītā par čigāniem, kas apmetušies Lielvārdē pie stacijas un ar savu uzvedību satraukuši vietējos.

Klusībā izauklēto lugu Gunārs parasti uzrakstīja ātri, nedēļas vai pat dažu dienu laikā kā tas bija ar lugu „Zilā”. Sižetam ierosmi deva Mazirbē redzētā Latvijā izzūdošās sugas zilā govs. Daudz kas Latvijā izzūd... Gunārs šo lugu sāka rakstīt vecgada vakarā un 1972. gada 2. janvārī pabeidza. Profesors Gunārs Bībers šo lugu dēvē par laimes lējumu Jaungada naktī. – Izkausēto alvu ūdenī jālej ātri... Lugā darbība notiek divās dimensijās vienlaicīgi – pirms un pēc avārijas, kad laiks apstādināts. Tajā ir liela domu bagātība paaudžu un ģimenes attiecību risinājumā. Dzidra uzskata, ka „Zilā” ir viena no Gunāra mākslas virsotnēm. 

Gunārs Priede iecerēto un iesākto darbu nekad negribēja pārtraukt, tāpēc dažas lugas viņš rakstīja atvaļinājumā, „paslēpies” no tālruņa zvaniem, piemēram, Striķu ciema „Gobās”, Daugaviešu ciema „Avotiņos” vai Saldū. Dzidra atceras, ka vienreiz rakstāmmašīnai nolūzis burts, bet doma autoram turpinājās, tāpēc rakstījis ar roku. Reizēm Dzidra saņēma izlasīšanai pilnīgi „siltu” lugu ar piebildi: „21.un 22.lappusē dialogs vēl nav ierakstīts”, tik precīzi bija noteikts dialoga garums.

Pēdējā dzīves posmā Gunārs pārsvarā dzīvoja Lielvārdē. Par lugu „Nakts pirms mājām” (1991) viņš raksta: „Literatūra un Māksla” 1.cēlienu publicēja trīs dienas pirms augusta puča, vēl PSRS, bet 2.cēliens pie lasītājiem nonāca jau neatkarīgajā Latvijā... Pirmiestudējums –Lielvārdes Tautas teātrī un pirmizrāde notika 30. maijā uz saliņas pie kultūras nama, bet režisors Ēriks Karpovičs saņēma „5” un diplomu par Mūzikas akadēmijas beigšanu, jo tā bija viņa diplomdarba izrāde.”   1994. gadā viena pēc otras tapa trīs īsās lugas, kuras, pēc autora domām, būtu spēlējamas vienā vakarā ar tiem pašiem aktieriem - „Tīna” (Tāltālā zemē), „Pie mums martā”, „Burbuļi”( Zemgales bajāriene Rīgā). Gunāram bijis grūti izvēlēties lugām virsrakstus. Lugas tapšanas laikā tie dažkārt mainījās.  No šīm pēdējām lugām režisori Haralds Ulmanis un Kārlis  Auškāps Dailes teātrī radīja uzvedumu ar nosaukumu „Mēļš frotē dvielis” (1996.). Tā bija pēc ilgāka pārtraukuma profesionālā teātrī iestudētā luga, kuru vēl redzēja pats autors, bet, vai nosaukums tapis ar Gunāra ziņu, Dzidra neatceras.

Lugu apspriešana un vērtēšana. Padomju laikā nevienu darbu nedrīkstēja izlaist uz skatuves bez vērtēšanas komisijas  atļaujas – ( cenzūras). Komisiju sēdēs novērotais Gunāru  Priedi rosināja uzrakstīt 13. lugu, kurai autors deva nosaukumu „Trīspadsmitā” (1965.g.). Lugā atspoguļoto patiesību Rīgas teātri neiedrošinājās rādīt. Tad autors paaicināja pēc viņa domām piemērotākos brīvākos aktierus no darba brīvākos aktierus, uzņēmās režisora pienākumus un lugu iestudēja pats ar savu Teātrīti. Pirmizrāde notika1966.g. 10.augustā Madlienā, tad Ērgļos, Pļaviņās, Madonā un citur. Pēc šīs lugas Gunārs Priede radīja scenāriju filmai „Četri balti krekli”. Arī tā pēc uzņemšnas ilgi tika „graizīta”, jo esot kaitīga jaunatnei. Nosaukums šai filmai dots „Elpojiet dziļi”.

Visskumjākais stāsts ir par lugu „Smaržo sēnes...” (1968.) Šo lugu vtspār aizliedza jebkur rādīt un lasīt. Autoru atbrīvoja no darba Koinomatogrāfijas savienībā. Četrus gadus viņa lugas nepublicēja un neiestudēja. No iespējamās izsūtīšanas viņu paglāba formulējums „radoša neveiksme”, nevis „pretvalstiska”. Šī ir vienīgā padomju laika luga Latvijā, kura piedzīvoja tādas represijas. (2. sējums) Lugas pirmizrāde tomēr notika pēc 20 gadiem 1988.g. 16. martā Andreja Pumpura Lielvārdes muzejā, režisore Dzidra Bļodone. Jāpiebilst, ka Pumpura muzejā tika parādīti vēl sešu citu Gunāra lugu iestudējumi.

Sējumā lasīsim Gunāra Priedes redzējumu Atmodas laikā. Dienasgrāmatā lasīsim, kā vieni ar satrauktu sirdi gaida brīvu Latviju, citi griež kažokus uz otru pusi. Tajā būs minēti arī lielvādiešu, ogrēniešu un rīdzinieku vārdi. Pieminētās personības visos sējumostiek sauktasīstajos vārdos. Būs interesanti.

Atvēršanas svētki notiks 18.martā. Pulksten 11.00  piemiņas brīdis Lāčplēša kapos, 12.00 atcere un izstādes apskate A. Pumpura Lielvārdes muzejā un 13.00 k.n.”Lielvārde” grāmatas atveršana – tikšanās ar sastādītāju Ievu Struku, izdevuma atbalstītājiem, režisoriem un aktieriem, Jelgavas Tautas teātra izrādes "Artemīda" TV ieraksta noskatīšanās. Ieeja brīva. Mīļi aicināti visi interesenti.