Fakti.lv
Autorizācija

Lietotājs:
    Parole:

Noderīgas saites:

Inta Kārkliņa
  Publicēts: 2013-05-17  21:55:00 / Kultūra
 
 Ziņot redakcijai  

 

Pavasaris Ogres Kultūras centra bērnu vokālajai studijai Svilpastes un tās vadītājai ILZEI MIEZEREI atnācis ierasti skanīgs. Taču šoreiz ne vien maija, bet arī jubilejas zīmē. Jo kārtējā darba sezona, visiem iepriekšējiem gadiem piepulcināta, vainago dziesmu pilnu gadsimta ceturksni.

Tiekoties ar Ilzi, neslēpju, ka, manuprāt, gads kopš mūsu iepriekšējās sarunas, aizskrējis ātri. Bet viņa to pašu attiecina uz visiem 25 gadiem: "Ļoti ātri pagājuši. Lai gan pašai nemaz neliekas, ka gadu jau tik daudz. Es daru savu darbu, un man tas joprojām sagādā prieku. Vienīgi tagad, kad redzu, ka mani pirmie audzēkņi ved dziedāt savus bērnus, gadi gan tā kā skaidrāk nostājas acu priekšā. Viens deviņgadīgs puika arī nesen pajautāja: "Skolotāj, Svilpastēm ir 25 gadi?" Atbildēju: jā. – "Un jūs visus tos gadus vadījāt?" – Izdzirdējis manu "jā" vēlreiz , viņš bija pārsteigts: "Vai, skolotāj, jūs nu gan esat sena!"" 

Taču arī citi visu šo divdesmit piecu gadu (vai arī īsāka laika posma) liecinieki – iesaistītie, līdzgājēji, atbalstītāji, vērotāji – tāpat meklē atbilstošākos vārdus, lai iespējami precīzāk raksturotu kolektīva un tā vadītājas veikumu. Jo vēlme precīzi aptvert šo laiku – rūpīgi saskaitīt mēģinājumos pavadītās stundas, koncertus, apzināt pasākumus, kuros Svilpastes piedalījušās, sarindotu vienuviet ar dziedāšanu nopelnītās balvas, nobrauktos kilometrus, iegūtos draugus utt. – var līdzināties neiespējamajai misijai. Bet galvenais – ciparos nekādi nepārvēršamā un vārdos neietveramā virsvērtība – tas ieguvums, ko šie bērnu desmiti un simti kā svilpastēni, dziesmas un mūzikas pasaules apburti, paņem līdzi savā turpmākajā dzīvē.

Savukārt vadītāja, lūgta atskatīties uz šo gadsimta ceturksni, saka: "Ir laba sajūta. Ir prieks, ka bijušie audzēkņi iet tālāk, dzied, piemēram, "Putnu ballē" vai kāds tagad ir vijolnieks... Esmu arī gandarīta, ka ļoti daudz bērnu aiziet uz mūzikas skolu. Gadās, ka viņi te vairs nedzied, jo to ir grūti apvienot, taču pieļauju, ka vēlmi turpināt mācīties raisījusi tieši darbošanās Svilpastēs. Bet galvenais, ka bērni uz studiju nāk ar prieku, un man savukārt ir prieks strādāt. Reizēm esmu domājusi: ja kaut kas būtu jāmaina... Tad saprotu, ka nemaz negribētu mainīt. Man joprojām liekas, ka te ir mana vieta."

"Riteni" pati izgudroja
Šobrīd uz savu astoņdesmito gadu beigās pieņemto lēmumu – strādāt ar bērniem un mācīt viņiem dziedāt, Ilze atskatās ar smaidu un dēvē to par spontānu vai pat iegribu. "Man tolaik bija sešpadsmit gadu... Nu kāda tur liela nopietnība un izšķiršanās, lai gan man ar mazajiem vienmēr paticis darboties. Paldies toreizējai Kultūras nama direktorei Aijai Leitānei, kura ņēma mani "par pilnu" un atļāva strādāt. Paldies vecākiem, kuri noticēja. Es tagad skatos uz saviem sešpadsmitgadīgajiem dziedātājiem un domāju par sevi šajā vecumā. Vecāki tolaik man uzticēja savus mazos, neiebilda pat, ka braucām prom no mājām, nakšņojām teltī..."

To, ka šis sākums – ar septiņiem bērniem – pārvērtīsies viņas īstajā aicinājumā, piepildot katru dienu daudzu gadu garumā, pati meitene neesot domājusi un arī nekādus "nākotnes plānus" nav kalusi. "Kāda tur plānošana – tāpat taustījos, domāju... Tolaik gan mācījos Mediņos, diriģentos, bet tur jau nekādas lielas palīdzības, kā strādāt ar bērniem, nebija. Savu "riteni" pati izgudroju." Ilze arī neslēpj, ka pirmie gadi aizvadīti ar domu pastrādāt ar mazajiem, gūt pieredzi un tad vadīt kādu pieaugušo kori (pati arī sākusi dziedāt profesionālā korī). Taču skrējusi no studijām pie bērniem, no viņiem uz Rīgu, uz skolu, līdz... "Bet tad kādā brīdī tas vienkārši gāja plašumā, un nu jau ir tik plaši, ka kļuvis par vienīgo un pamatdarbu. Reizēm pat septiņas dienas nedēļā." 

Taču par pirmo apliecinājumu tam, ka jaunā vadītāja sava "riteņa" izgudrošanā nekļūdās, jo darbs iesākts pareizi un var sekmīgi turpināties, kļuvis "Čikāgas piecīšu" koncerts Ogrē. "Tas bija 1995. gadā, kad viņi atkal viesojās Latvijā, un katrā pilsētā, kurā uzstājās, meklēja bērnus, ar kuriem kopā nodziedāt dažas dziesmas. Atceros, kā pa faksu, kas tolaik mums bija liels jaunums, tika atsūtītas notis, turklāt sliktā kvalitātē... Meklēju no paziņām kasetes, lai varētu noklausīties dziesmas un tās apgūt. Kad ansamblis atbrauca uz mēģinājumu, biju ļoti nobažījusies, kā mums ies. Taču viņi mūs ļoti saslavēja un neslēpa, ka neesot gaidījuši tik skanīgu priekšnesumu. Tas bija pirmais vērtējums no malas un atzinība, ka līdzšinējais darbs ir labi darīts."

Bez darba nekas nenāk
Manuprāt, šāds secinājums ir īstais, raksturojot arī visus nākamos studijas darba gadus, jebkuru tās posmu un sezonu. Vienīgi ar katru brīdi ir grūtāk aptvert visu konkrētajā darba cēlienā paveikto. Turklāt deviņi desmiti bērnu uz skatuves kārtējā lielkoncertā patiešām ir varens koris, kas spēj daudz un ko var apskaust jebkurš diriģents. Ilze par šādu salīdzinājumu vien nosmaida un atgādina, ka studijas galvenais pamatuzdevums joprojām ir mācīt bērnus dziedāt. Taču koncerti, tāpat kā piedalīšanās dažādos festivālos vai konkursos, protams, ir iespēja parādīt to, ko bērns iemācījies. Bet ārzemju braucieni kā īpašais "pīrāgs" – vilinājums, pamudinājums, balva un atalgojums reizē. "Jā, mēs uzstājamies daudz – pašu mājās, kaimiņos, ārzemēs – kas arī nozīmē daudz mēģinājumu un papildu slodzi visiem," piekrīt Ilze, "taču tā krājas pieredze. Es nedomāju, ka kaut ko var sasniegt viegli, ar minimālu piepūli. Es vismaz tā neprotu. Mēs varam iet, darboties, būt noguruši un varam arī nedarīt neko. Uzstājamies vienā koncertā Ziemassvētkos, vienā – Lieldienās, vēl vienā – sezonai beidzoties, un viss. Taču man patīk, ja dara, tad visu dara nopietni. Domāju, ka man ir laimējies, jo šādu darba stilu pieņem paši bērni, saprot viņu vecāki, atbalsta kultūras nama ļaudis." 

Bet to, ka "Svilpastēm" un viņu vadītājai jau pasen ar dažiem koncertiem gadā licies par maz liecina, piemēram, nu jau par tradīciju kļuvušais konkurss "Tusiņš trīs priedēs", kas nupat notika jau desmito reizi, pulcējot kopā gandrīz 600 dalībnieku no visas Latvijas un abām kaimiņvalstīm. "Pirmo reizi mēs šādu festivālu, pat ne popmūzikas un mūsdienu deju konkursu kā tagad, sarīkojām 2004. gadā, iestājoties Eiropas Savienībā. Gribējās uzaicināt pie sevis draugu kolektīvus, pie kuriem paši bijām viesojušies. Zināju arī, ka mūsu kultūras nams ir ļoti piemērots, lai uzņemtu ciemiņus, tāpat Ogre ir skaista pilsēta, kuru ir vērts iepazīt. Toreiz piedalījās 12 grupas, šogad jau bija 62. Arī lietuvieši un igauņi labprāt brauc. Ar pārliecību varu teikt, ka tradicionāli festivālā piedalās visi labākie Latvijas bērnu kolektīvi. Tagad arī saņemam Ogres novada domes atbalstu festivāla sekmīgai norisei, un nu, lai cik daudz darba pavasarī, "vilciens" brauc tālāk, apstāties nevar."

Vadītāja arī ir gandarīta, ka studijas dalībnieki, neatkarīgi no vecuma, lielākoties ir izturīgi, jo, bērni, reiz sākuši nākt uz nodarbībām, to turpina, "atkrītot" tikai daži, kuriem pietrūcis entuziasma un aizrautības. Taču viņu apbēdina tas, ka Svilpastēs nav iespējams uzņemt visus, kuri to vēlas. "Tā ir mūsu sāpe un problēma, ka atnāk tie mazie trīsgadnieki un četrgadnieki, un es vecākiem esmu spiesta teikt: "Piedodiet, es varu paņemt tikai desmit bērnus..." Bet izvēlēties tajā vecumā un pateikt, kurš tiešām būs dziedātājs, ir ļoti grūti... Es iesaku gadu vēl paaugties, taču mammai jau "nolaižas spārni"... Var jau būt, ka mēs tādējādi nodarām pāri kādam talantam. Jo mazajiem jau būtu ideāli, ka viņi nāk dziedāt visi, kuri to vēlas, mācās, attīstās..."

Šajā domā par ideālo studijas modeli ietverts arī jau gadiem ilgi auklētais sapnis par iespēju vairāk strādāt ar katru bērnu individuāli, paralēli organizējot arī horeogrāfijas, aktiermeistarības stundas u. tml. Iespējams, valsts smagās ekonomiskās situācijas dēļ uz laiku malā noliktā doma reiz tomēr īstenosies, un ieguvēju būs daudz.

Mazie ganiņi un abru taisītāji
Lai cik daudz darba, kā tikko teica Ilze, Svilpastes nevairās arī no uzvedumiem, kuri prasa vēl lielāku atdevi, taču vienlīdz labi patīk gan pašiem dalībniekiem, gan skatītājiem, gan vadītājai. "Jā, man ļoti patīk uzvedumi," apstiprina Ilze. "Paldies, ka tie patīk arī režisorei Dacei Ādamsonei, ar kuru kopā mums tapuši jau vairāki iestudējumi. Bet pirmo, ko mums pasūtīja Mutes veselības centrs, veidoja režisore Rita Smirnova. Savukārt sadarbībā ar Daci tika iestudēts mūzikls "Mazais ganiņš", tad – "Zili zaļi brīnumi" un 2011. gadā – "Sprīdītis". Ja pieskaita vēl Ziemas Saulgriežu uzvedumu, var teikt, ka mums šo iestudējumu ir pat vairāk. 

Dace Ādamsone atceras, ka šī sadarbība sākusies ar mūziklu "Mazais ganiņš". Tolaik viņa pati strādājusi ar Mazo teātri, tāpēc pieaicināti arī Mazā teātra bērni. Visi – gan dziedātāji, gan aktieri – strādājuši ar aizrautību. "Iestudējumā piedalījās divi kolektīvi, bērnu bija daudz – ap deviņdesmit," atceras Dace, "un katram vajadzēja "izkārtot" savu vietiņu uz skatuves. Tāpat bija jāņem vērā muzikālā uzveduma specifika, vienlaikus nepiemirstot par vārdu un horeogrāfiju, piedomāt par dekorācijām. Taču bija interesanti." Režisore arī atgādina, ka šie uzvedumi daudz kur rādīti: kultūras namā, pilsētā, Vecrīgā, Mežaparkā, tāpat prāmja "Tallink" pasažieriem, un visur izpelnījušies atzinību.

Šopavasar, atsaucoties Rīgas domes nu jau tradicionālajam uzaicinājumam piedalīties Ģimeņu svētkos Rīgā 2. jūnijā un uzstāties Zaļajā teātrī, Ilze un Dace vienojušās par latviešu tautas pasaku uzvedumu "Abra", centrā liekot pasaku par zvēriem un abru taisītāju. Uzvedumā piedalās piecas jaunākās grupas, apmēram 65 bērni. Izvēloties literāro materiālu, it kā vairāk skatījāmies uz mazajiem, jo šķita, ka lielie jau tos zvērus izspēlējušies," piebilst Ilze, "taču tagad lielie nāk klāt un saka: "Skolotāj, mums arī vajag izrādi... Tātad nākamgad mums būs jādomā, ko iesākt ar viņiem." Savukārt režisore papildina: "Nu jau lielākā slodze gulstas uz dziedošajiem bērniem, taču arī man ir ko piedomāt, kā visu izkārtot, lai atklātu pasakas jēgu, un notiekošais saistītu gan pašus izpildītājus, gan skatītājus." Dace arī neslēpj, ka iespēju palīdzēt Svilpastēm cenšoties atrast vienmēr, neraugoties ne uz ko.

Paldies mammām un tētiem
Mūsu sarunas laikā Ilze Miezere it bieži uzteic daudzos studijas atbalstītājus, kolēģus kultūras namā, bet jo īpašu paldies viņa saka bērnu vecākiem. "Patiesībā jau ir tā, ka reizē ar bērniem man noteikti jāslavē vecāki. Un pamatoti, jo viņi tiešām ir fantastiski. Viņi visi labi apzinās, kādu papildu slodzi uzņēmušies, bērniem sākot dziedāt Svilpastēs. Arī tagad, gatavojoties 18. maijam, esmu sastādījusi ļoti grūtu mēģinājumu grafiku – ar horeogrāfu, ierakstiem studijā utt. Un tā gandrīz katru dienu. Taču mani mazie trīsgadnieki nāk un pavada divas stundas kopmēģinājumā, un katram ir līdzi mamma, tētis vai aukle, kas sēž ar viņu, zīmē, krāso, iedod padzerties, uzcienā ar ābolu, aizved uz tualeti... Neviens man nepārmet, ka bērns tiek pārāk noslogots, ka vecākiem nav laika, ka tas, ko darām ir lieki..." Tikpat saprotošu attieksmi studijas vadītāja sastop arī ikdienā, tāpēc atkārto: "Man ir lieliski vecāki, kuri jau paši pamana, kā var būt noderīgi un iesaistās, ļaujot man par daudzām organizatoriskām lietām nedomāt."

Stāsta viena no lieliskajām mammām – Līga Rudzīte: 
- Bija 1989. gads, pats, pats studijas sākums, man bija trīs gadi, un mamma mani aizveda uz jauno kolektīvu. Mana omīte ir mūzikas skolotāja, mamma mācījās mūzikas skolā, un tad jau skaidrs, ka bērnam arī kaut kur jādzied. Tā nonācu pie Ilzes. Piedalījos arī "Cālī", ieguvu godalgoto 2. vietu. Kad 3. klasē sāku mācīties mūzikas skolā, slodze kora klasē sanāca par lielu, un uz Svilpastēm es vairs nevarēju tikt. Taču pašus pamatus mūzikā man noteikti ielika Ilze. 

Manai vecākajai meitai Esterei tagad ir 5 gadi, un viņa jau otro gadu dzied Svilpastēs. Meita uz katru nodarbību iet ar lielu sajūsmu, un tas jau, manuprāt, ir pirmais rādītājs, ka bērns pats to vēlas, nevis dara tāpēc, ka kāds viņam to liktu. Meita šogad piedalījās arī "Cālī" un ieguva titulu "Tēlainākā cālīte". 

Slodze, protams, mammai palielinās, bet tas nekas. Lai kaut kas būtu, vienmēr kaut kas ir jāiegulda. Šajā gadījumā arī laiks, rūpes. 
Kad bērni uzstājas koncertā, mammas noteikti uztraucas vairāk nekā viņi. Bet Ilze mūs mierina: "Vecākiem jābūt mierīgiem, tad arī bērni būs mierīgi." To nav tik viegli izdarīt. Vēl pāris dienu paiet, kamēr iepriekšējais uztraukums rimstas. Bet tad nāk nākamais... Droši vien, ka drīz mans uztraukums dubultosies, jo otra meita – Paula – visticamāk arī dziedās Svilpastēs. Viņai šobrīd ir 1,4 gadiņi, taču zina visas dziesmas, ko dzied māsa, sēž koncertā, priecājas, aplaudē... 

Joprojām uzskatu, ka mani ansamblī nodziedātie gadi bija ļoti vērtīgi un tādi tie būs arī maniem bērniem. Nešaubos ka Ilze ir īstajā vietā, cilvēks ar ļoti mīlošu sirdi, sevi visu atdevusi Svilpastēm. Turklāt, lai gan gadi gājuši, man šķiet, ka viņa vizuāli nav mainījusies, bet ir tāda pati kā tad, kad es dziedāju – jauna, dzīvespriecīga, darbīga. Mums ir laba sadarbība ar skolotāju, un vecāki arī tādējādi satuvinās. 

Vārds vēl vienai vecāku pārstāvei – Ligitai Beitānei:
- Evelīna Svilpastēs dzied no 4 gadu vecuma, un viņai tagad jau ir 9 gadi, tātad kolektīvā pavadīti 5. Ļoti patīk dziedāt un ļoti patīk kolektīvā. Viņa jau pāris reižu uzstājusies ar solo un priecājas, ka skolotāja to atļāvusi. Jaunākajai meitai – Elizabetei – ir 3,5 gadiņi, un viņa dzied pirmo gadu. Mazā ļoti gribēja dziedāt, pat raudāja, ka māsa jau to drīkst, bet viņa ne. Nevarējām nevienu Evelīnas uzstāšanos noskatīties, sēžot zālē, jo uzreiz bira asaras, un mums bija jāiet ārā, lai netraucētu pārējiem. Tagad, kad tikusi ansamblī, jūtas ļoti laimīga un cenšas no visas sirds.
 Ja bērns grib dziedāt vai dejot, tad skaidrs, ka mammai vai tētim, vai kādam citam no ģimenes viss brīvais laiks tam jāziedo – mazo taču vienu palaist nevar. Ja dzied divi bērni, tas prasa vēl vairāk laika. Lielās Svilpastes jau pašas tiek galā, bet mazajiem jāpalīdz apģērbties, jāpiekārto matiņi... Jānotur uz vietas, kamēr pienāks kārta iziet uz skatuves, jo viņiem taču viss interesē... 

Es jau smejos, ka tagad dziedāšana Svilpastēs ir arī mans hobijs. Taču, ja bērnam patīk, mammai arī prieks. Un nu jau esam pieraduši: ja citiem brīvdiena, mums – darbs. Daudz laika aiziet, jā, tomēr tas, ko tu bērnā ieguldi, noteikti atmaksājas. Tas ir ne vien bērnam, bet arī vecākiem lietderīgi pavadīts laiks.




Pievienot komentāru:     

   Vārds vai segvārds:*
  Skaitlis "7":*   
   Komentārs:*

    


Portāla Fakti.lv vadība neatbild par rakstiem pievienotajiem apmeklētāju komentāriem, kā arī aicina to autorus, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā rakstu komentēšanas iespēja var tikt liegta.

        


 1. 

1
Aktuāli
Jaunākās ziņas
Arhīvs
        1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31





© JP. Visas tiesības rezervētas.  | Kontakti  | Reklāma portālā  | Komentāri portālā  | Autortiesības