Fakti.lv
Autorizācija

Lietotājs:
    Parole:

Noderīgas saites:

Inta Kārkliņa
  Publicēts: 2013-01-17  17:39:00 / Kultūra
 
 Ziņot redakcijai  

   

"Es vēl mācījos skolā, kad sākās jaunā kultūras nama celtniecība," atceras kādreizējā ogrēniete Līga. "Beidzu skolu, to vēl būvēja... Bija arī brīdis, kad visi darbi apstājās, un būvlaukums piesaistīja galvenokārt puišeļus (kariņiem, slepenai uzpīpēšanai) un dzērājus... Daudzi tolaik bažījās, ka tā viss arī paliks, un Ogre pie jaunas ēkas netiks. Par laimi, darbi atsākās, un kultūras nams tika uzcelts. Mani vecāki un kaimiņi zināja teikt, ka tas esot toreizējās partijas Ogres rajona pirmās sekretāres Zinaīdas Resnes nopelns: viņa pat uz Maskavu braukusi, runājusi, pierādījusi un iestājusies par to."

Kādā no intervijām pati Z. Resne saka: "... bez zināšanām un organizatora spējām vadītājam bija nepieciešama autoritāte, ass prāts, mugurkauls, izdarība un drosme uzņemties risku. Atminos, kā Ogres kultūras nama celtniecības nolūkā, izmantojot gan tiešus, gan aplinkus ceļus, ietiku pašā Kremlī. Pēc manu dokumentu aplūkošanas pārbaudītājam izvalbījās platas acis: "Kā jūs te iekšā tikāt?!", ar to liekot saprast, ka rajonu pirmie sekretāri te nestaigā... Kas man cits atlika, kā vien spēlēt savu lomu un ar laipnu, bet pašapzinīgu smaidu izturēt pauzi līdz galam un lietas labā uzvarēt sevi. Tas nebija viegli...."

Šie divi vārdi – nebija viegli – šķiet, raksturo visu garo laikposmu, kopš sapnis par jauno namu lolots un īstenots. Un diez vai arī laiks no 1988. gada 23. janvāra, kad toreizējais Ogres rajona kultūras nams vēra durvis, ir citā kategorijā ierindojams. Taču, ik jaunam gadam un janvārim atnākot, Ogres kultūras centra (OKC) mūžam vēl viens gads klāt, un nu jau, ziemām un vasarām, pavasariem un rudeņiem citam citu nomainot, gadsimta ceturksnis aizvadīts.

Jauni pienākumi un... asaras
Stāsta Daina Raituma: - Kad ilggadējā Ogres rajona kultūras nama direktore Vilma Millere aizgāja pensijā, jaunais kultūras nams vēl nebija uzcelts. Tā celtniecība turpinājās, bet visi mūsu pašdarbības kolektīvi, kā ierasts, strādāja vecajā namiņā. Taču direktora nebija un direktora kandidāta arī ne. Ar rīkojumu es no metodiķes tiku iecelta par direktori vai direktora v. i. Kad to uzzināju, apraudājos, un savas tā brīža izjūtas atceros joprojām: es skatījos laukā pa logu, asaras bira kā pupas, un es jau uzreiz sapratu, ka ar šiem pienākumiem netikšu galā, ka katrs nevar būt direktors, lai gan tobrīd tiku uzskatīta par visai labu metodiķi, pieņemamu darbinieku. Bet zināju arī, ka neviena cita, kam uzdot šo pienākumu nav. 

Problēmu netrūka, jo, atbilstoši tā laika nolikumiem, pašdarbības kolektīvu vadītājiem neviens nemaksāja, šī nauda kultūras namam bija jānopelna pašam, un tas bija grūti. Turklāt no mums bija aizgājis "Ornaments", tobrīd Latvijā ļoti populārs ansamblis, tātad arī lielākais pelnītājs. Paralēli tam visam – celtniecības nobeiguma posms, dažādas tehniskas saskaņošanas (no kā es nekā nesapratu), tehnikas un mēbeļu vešana... Atceros, divi angāri bija iekārtu pilni. Vitālijs (Stepiņš – I. K.) , mūsu saimniecības daļas vadītājs, mani  vadāja pa kultūras nama laibirintiem. Celtniecība arī vēl nebija pabeigta, mēs, visi darbinieki, nācām te uz talkām.

Taču telpas jau plānojām, domājām gan par kultūras nama darbinieku, gan kolektīvu izvietojumu. Tāpat bija paredzēts, ka te, tagadējās kamerzāles vietā – atradīsies Dzimtsarakstu birojs. Turklāt jau tolaik, vēl sēžot vecajā namā un plānojot izvietojumu šeit, likās – par šauru. Bija grūti saprast, kā te viss funkcionēs, jo ideālā variantā katrs cerēja uz savu telpu. Tas nu gan nebija iespējams, lai gan tik daudz kolektīvu, kā tagad ir, nebija, telpu trūka. 

Ļoti gribējās, lai arī interjers uzreiz būtu izplānots. Uzrunāju dažus arhitektus, taču viņi izturējās gana augstprātīgi, norādot, ka mums tādas naudas neesot, un es saņēmu kurvīti. Tomēr zināju, ka mums šeit jau ar pirmo dienu jāienāk mājīgās telpās. Vēlāk, pēc atklāšanas, ko mainīt būs grūti. 

Un, lai nu kā tovasar veicās celtniecībā, Ogres kultūras dzīve savu ierasto ritmu saglabāja. Saaicinājām visus darbiniekus, katram bija savs lielais pasākums. Anitai (Ausjuka – I.K.), piemēram, liels sarīkojums bērniem estrādē. Nepametām arī Millerītes iedibinātos Estrādes svētkus, pat izmantojām tos spoguļus, kas bija paredzēti jaunajam kultūras namam. Cilvēkiem tas viss patika, viņi bija ļoti pateicīgi. 

To, ka es šo darbu – būt direktore – nevaru darīt un nevarēšu, zināju vienmēr. Kad nāca cits piedāvājums, labprāt to pieņēmu. Pēdējais pasākums, ko es te, jaunajā, vēl nenodotajā, kultūras namā noorganizēju, bija Celtnieku dienas svinības 7. augustā, kad mēs uz kāpnēm sarīkojām viņiem koncertu.

Galvenā persona - kasiere
Anita Ausjuka: – 1987. gada 1. novembrī bija paredzēta kultūras nama svinīgā atklāšana, un pat nodrukāti ielūgumi. Taču visa ēka tobrīd nebija pabeigta, un atklāšanu nācās atlikt. Tomēr Lielā oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadienu Lielajā zālē vajadzēja svinēt (tas nekas, ka palodzes vēl lipa, jo krāsa nebija paguvusi pilnībā nožūt), un 7. novembrī partijas aktīvisti pulcējās kopā. Programmā bija arī rajona pašdarbnieku koncerts. Prezidija galds un krēsli uz skatuves tika salikti, viss atbilstoši noformēts, zāle pilna cilvēku. Sarīkojums sākās, bet tad pēkšņi no prezidija galda apakšas sāka celties dūmi... Sākumā visi domāja, ka tie ir specefekti, bet, izrādījās, ka noticis kaut kāds īssavienojums gaismas regulēšanas iekārtā, kas bija izvietota zem skatuves. Ieslēdzās ugunsdzēsības signalizācija, kā paredzēts ārkārtas gadījumos, un uz skatuves nolija ūdens... Visi prezidijā sēdošie tika nomazgāti, salija arī flīģelis, un svinības tā arī beidzās. 

Tika meklētas vainas un vainīgie, labots un pielabots, un 1988. gada 23. janvārī toreizējais Ogres rajona kultūras nams beidzot vēra savas durvis. Februārī par direktori kļuva Aija Leitāne. Es biju mākslinieciskās daļas vadītāja. Ēka bija liela, un ļoti palielinājās darbinieku skaits – visi kabineti pilni, bet apkopēju vien bija 20. Tāpat vairāki biļešu kontrolieri, garderobisti. Taču svarīgākā kultūras nama persona tajā laikā bija kasiere. Viņas ziņā bija biļešu saimniecība, bet visiem ļoti gribējās jauno kultūras namu apskatīt. Tāpēc pašā sākumā bija liels biļešu deficīts, vajadzēja lielu blatu, lai pie tām tiktu, un kasiere augstu kotējās.

Namam tiešām bija milzīga piekrišana, un kamēr cilvēki ar to iepazinās, izskatījās, ka ir vienalga, ko piedāvā, galvenais – tikt iekšā. Arī viesmāksliniekiem bija interesanti atbraukt uz jauno kultūras namu  Turklāt laimīgi arī sagadījās, ka tas bija liels pārmaiņu laiks visā Latvijā. Cilvēki modās, gribēja darboties. 1989. gada februārī Ogres kultūras namā notika LNNK dibināšanas kongress. No tālaika pasākumiem atceros, ka mēs kultūras namā atļāvām darboties pirmajai Svētdienas skolai. Pie mums viesojās amerikāņu astronauts Džeimss Irvins. Arī estrāde tika sakopta līdz nepazīšanai – tā ieguva pilnīgi jaunu veidolu, un mēs ar to ļoti lepojāmies. Pirmais "Čikāgas piecīšu" koncerts Latvijā notika mūsu estrādē, tāpat Eduarda Rozenštrauha koncerts u. c. 

Ļoti populāri bija dažādi maksas kursi, kas tagad vairs nav pieprasīti un vajadzīgi. Piemēram, adīšanas kursi, kulinārijas, mums lejā pat bija virtuve. Tāpat cieņā bija šūšana un izšūšana ar mašīnu. Cilvēki paši maksāja par to visu, un aktīvi darbojās. Vēl viens interesants moments bija formas – visi kultūras nama darbinieki bija tērpti vienādos Ogres trikotāžas kombinātā darinātos kostīmos. Savāds un interesants laiks.

Svētku brīdis un reālā dzīve
Aija Leitāne: - Ogras rajona kultūras nodaļā sāku strādāt 1980. gadā. Un visi astoņi gadi nodaļā arī bija cieši sasaistīti ar toreizējā Ogres rajona kultūras nama (pie Rīgas šosejas) darbību un jaunā nama tapšanu dzelzceļa otrajā pusē. Jaunā ēka pilsētā bija sen gaidīta, tāpēc arī tās priekšvēsture, kamēr to vispār uzcēla un kamēr nams vēra durvis, ir gara. 

Salīdzinot ar to, es jaunajā namā nostrādāju neilgi: 1988. gadā sāku, 1996. gadā – aizgāju. Tobrīd, kad meklēja kultūras nama direktoru, man kultūras nodaļas darbs likās jau iepazīts un gribējās kaut ko mainīt. Šķita interesanti, domāju, ka es to varētu darīt, un piekritu. 

Pirmais brīdis jaunajā darbā palicis prātā kā ļoti skaists. Jaunā, modernā ēka bija kā brīnums visiem – pilsētai, Latvijai. Gaidīšana, sagaidīšana, atklāšana... Visi taču zināja, ka to ceļ, ceļ ilgi, un tad nu beidzot – durvis ir vaļā! Pirmie trīs vai četri gadi ar to vien pagāja, kamēr "visa Latvija" beidzot pa tām durvīm bija tikusi iekšā. Es nepārspīlēju, izskatījās, ka princips tiešām ir viens: "Es tur neesmu bijis". Tātad no mums, kultūras namā strādājošajiem, neprasīja neko konkrētu, vajadzēja vienkārši iemeslu pirmoreiz ieiet un apsēsties Lielās zāles krēslā..., pirmoreiz ieiet Mazajā zālē..., pirmoreiz aiziet uz Danču vakaru nedēļas nogalē vai jaunieši uz disenīti... Kamēr visa pilsēta un rajons, tāpat interesenti no citurienes to izdarīja, daudz neko pat nevajadzēja reklamēt, biļešu tāpat nebija, visas izpirktas... Arī tiem, kas izgāja uz skatuves dēļiem, jaunais nams bija notikums. Lielie teātri brauca, jo uzreiz parādījās iespēja spēlēt reālu izrādi. Mēs pat baletam grīdu reiz uzklājām, jo tehniskais aprīkojums to ļāva. 

Bažu, ka zāle būs tukša, pirmajos gados nepavisam nebija. Turklāt ienākumi papildināja budžeta līdzekļus. Reālā dzīve iestājās vēlāk... 1996. gadā aizgāju uz Rīgu, un pēdējos trīs gadus mēs tiešām bijām reāli cīnījušies, jo brīžiem klājās ļoti švaki. To namu taču visu vajadzēja apdzīvot, vajadzēja arī pašiem pelnīt, ne tikai tērēt, tāpēc blakus mākslinieciskajai dzīvei eksistēja arī saimnieciskā dzīve, jo telpas bija plašas. Tās nevarēja būt tukšas, tāds arī bija pilsētas vadības pieprasījums – maksimāli piepildīt. Vajadzēja atrast līdzsvaru un kompromisu starp tām biznesa struktūriņām, kas valstī sāka veidoties un kam bija ļoti pieņemams pilsētas centrs un šī prestižā ēka, un mākslinieciskajiem kolektīviem, kuri šo namu uzskatīja par savām mājām. Viņi nedrīkstēja būt diskomfortā ar tiem, kuri arī ienāca šajās telpās, bet nodarbojās ar mazliet savādāku naudas pelnīšanas veidu kā kultūras cilvēki. Bet kaut ko nopelnīt ļāva zem mūsu jumta esošie veikali, kafejnīcas, frizētava, mediķiem vai juridisko pakalpojumu sniedzējiem izīrētās telpas... 

Nomnieki mainījās, taču situācija valstī neuzlabojās. Cilvēkiem taču nebija naudas, ko līdzās nepieciešamajiem ikdienas izdevumiem vēl varētu atvēlēt kāda koncerta apmeklējumam, teātra izrādei vai samaksai par interešu pulciņu... Sarežģīts laiks, ko negribas nemaz atcerēties.

Taču cilvēkus, ar kuriem tajā laikā iepazinos un strādāju kopā, joprojām atceros ar prieku. Daudzi no viņiem jau tad bija atzīti visas valsts mērogā, taču viņi strādāja Ogrē. Citi par atzītiem tapa, augot kopā ar mūsu kultūras nama kolektīviem. Es priecājos, ka viņu – diriģentu, deju kolektīvu vadītāju, fotostudijas vai lietišķās mākslas studijas vadītāju – tapšanas process un izaugsme ir saistīta tieši ar Ogres kultūras namu. Tas bija skaists brīdis – iespēja strādāt šo cilvēku sabiedrībā, prasīt padomu viņiem, turklāt viņi arī veidoja skaistu vidi ap sevi, darīja garīgi bagātākus daudzus desmitus cilvēku.

Tāda ir, piemēram, Emīlija Kazakēvičute, kura tajā laikā vadīja TLMS "Saiva". Tāpat toreizējais Skolotāju kora diriģents un rajona virsdiriģents Leons Amoliņš, toreizējais Mūzikas skolas direktors, Leona Amoliņa labā roka, Guntis Pļavnieks. Tāpat Vilis Kokamegi ar savu orķestri, mūsu TDA, Ogres Tautas teātris, ko vadīja Biruta un Georgs Kovaļonoki, gandrīz vai spožākais visā Latvijas amatierteātru saimē. Ņem kuru kolektīvu gribi, visi lieliski! Vecajā kultūras  namiņā viņi bija radušies, bet tobrīd visi bija savā pilnbriedā. Tas ir liels gandarījums, ja vari strādāt kopā ar šādiem kolektīviem un cilvēkiem.

Iespēja būt klāt visos procesos
Rita Smirnova: - Manā darba biogrāfijā šis nams ir ienācis divreiz. Pirmoreiz šeit sāku strādāt direktores Aijas Leitānes uzaicināta, bet otrreiz mani darbā pieņēma Ligita (Zadvinska – I. K.).

1988. gadā, kad darbu sāka jaunais Ogres kultūras nams, es strādāju Ogres trikotāžas kombināta klubā, kuru arī atklāja tā paša gada janvārī. 

Kultūras namā, pirmajai milzu interesei pa namu noplokot un arī situācijai valstī mainoties, attīstība it kā apstājās. Ogre ir neliela pilsētiņa, gan labas, gan ne tik labas ziņas ātri izplatās, turklāt, strādājot kombināta klubā, es tiešām interesējos arī par kolēģu darbu. Vienā brīdī arī kļuva zināms, ka, finansu līdzekļiem trūkstot, agrākais lielais jaunā kultūras  nama štats sarucis pavisam mazs, gandrīz vai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms, turklāt no radošajiem darbiniekiem vairs neesot neviena. Tad Aija man zvanīja: "Vai tu nāksi strādāt?" Teicu, ka atnākšu uz pārrunām. Atnācu, jo arī mums runāja par štatu samazināšanu, un mēs ar kolēģiem bijām sarunājušas: ja kādam dod darbu, ņemam. 

Sarunā Aijai teicu: "Te vairs nav neviena radošā cilvēka, esi tikai tu un kasiere. Vai es viena spēšu ar to tikt galā?" Man piedāvāja kultūras darba organizatora vietu. Piekritu. Tā mēs te lēnām sākām strādāt. Taču mikroklimats bija smags. Sarīkojumu notika arvien mazāk: pa kādai ballei, pa kādam koncertam, arī estrādē, kas tolaik bija mūsu rīcībā. Tomēr pašu sagatavotu pasākumu, ko piedāvāt apmeklētājiem, sākumā nebija. Sāku ar Lieldienu sarīkojumu, ar Pavasara svētkiem... 

Neko daudz izdarīt gan nepaspēju. Mana "pirmā ēra" šeit beidzās. 
Pēc tam par direktori kļuva Ligita, un 1997. gada sākumā es atkal biju gatava te strādāt. Nevienu brīdi to neesmu nožēlojusi, un skaidri zinu, ka šodienu nevar pat salīdzināt ar manu "pirmo ēru". Domājot par visu šo pēdējo posmu, tiešām ir laba sajūta, es priecājos, ka esmu bijusi klāt visos procesos. Pirmo reizi dzīvē manu acu priekšā veidojas un aug šī komanda, ir lieliski radošie kolēģi, ir jaunas, interesantas idejas, ir profesionāls atbalsts, tās īstenojot. Ligita ir gudra direktore, no viņas var daudz mācīties. To mēs arī darām. Turklāt mani ļoti gandarī iespēja būt iesaistītai šajā kultūras procesā: redzēt, piedalīties, strādāt, uzticoties cits citam. Tas ir interesanti.

Galvenais - cilvēki
Ligita Zadvinska: – Ir saglabājies biezs albums ar visiem kultūras nama celtniecības projektiem, un tie ir ļoti interesanti. Tā, piemēram, vienā no pirmajiem projektiem parādās pat vasaras dārzs un baseins... Turklāt pirmajā projektā bijis plānots arī otrs korpuss, jo bija paredzēts piebūvēt bibliotēku. Bet, vismaz pusotru gadu desmitu ēku būvējot, daudz kas mainījās. 

To, ka jaunais kultūras nams sāka spoži, atceras daudzi. Kāpēc drīz pēc pārcelšanās viss mainījās? Tas bija deviņdesmito gadu sākums, kad visa dzīve bija skarba. Tolaik arī tika prasīts pelnīt, un kultūras nams tika pārveidots par pašvaldības uzņēmumu. Tas nozīmēja to, ka tev naudas ir tikai tik, cik tu nopelni, un to arī drīksti tērēt. Taču tajos laikos arī cilvēkiem naudas nebija! Tad arī notika štatu samazināšana. Bet kultūras namā pat iekārtojās divas kafejnīcas: "Opus P" (lejā) un "Kristīne" (augšā) – tā tika pelnīta nauda, ar ko uzturēt kultūru. 

Kad 1996. gada septembrī sāku strādāt, te bija jau ap 30 nomnieku. Viss iespējamais bija iznomāts, kolektīviem palika vienīgi skatuve, un "Horizontam" – savas telpas. Nebija neviena speciālista, tikai direktors un tehniskie darbinieki, un uzņēmums, kuram jāpelna. Atmiņas par šo laiku ir līdz izmisumam smagas. Citādas tās arī nevar būt, ja nav naudas, ar ko darbiniekiem samaksāt algas. Jā, gadījās tā, ka mēnešiem nevarējām samaksāt. Apkopējām samaksāja, bet direktors, grāmatvedis, kasieris un vēl kāds savu algu gaidīja... 

Tas bija ļoti grūts laiks, un man pat grūti pateikt, kā mums izdevās, par spīti visam, noturēties. Situācija mazliet stabilizējās 2002. gadā, kad pašvaldības uzņēmumu "Ogres kultūras nams" apvienoja ar Ogres tautas namu. Kad nākamajā gadā šis pašvaldības uzņēmums tika reorganizēts par pašvaldības aģentūru "Ogres kultūras centrs", sākām saņemt lielāku pašvaldības atbalstu. Vēl pēc gada – 2004. gada janvārī – izveidojās Ogres novada pašvaldības aģentūra "Ogres novada kultūras centrs", kas apvieno OKC, Ogresgala tautas namu un Ciemupes tautas namu.

Mieru kultūrā nekad nevar meklēt, un arī pašreizējo posmu es par vieglu nesauktu, taču – strādājam. Esmu arī sapratusi, ka direktors nevar būt pasākumu organizētājs. Viņš ir administratīvā darba darītājs, kam jānodrošina apstākļi, lai radošie cilvēki varētu strādāt un īstenot savas ieceres. Jārada stingrs un stabils pamats uz kura var būvēt daudzkrāsainu pasauli. Mēs, kultūras nama darbinieki, atbalstām kolektīvu darbību ar saviem resursiem: ar telpām, ar  pašvaldības līdzfinansējumu, ar darbu. Bet tas, kā viņi veido savas programmas, kur uzstājas, kādus sponsorus piesaista, lai aizbrauktu uz ārzemēm, ir viņu pašu radošais darbs. Tāpat es uzskatu, ka direktora pienākums ir rūpīgi izvērtēt tos virzienus, kas ikdienas darbā galvenokārt jāakcentē un jāpilnveido – vai tā būtu amatiermākslas attīstība, vai profesionālās mākslas pieejamība, vai pašu radošo darbinieku iniciētie pasākumi, vai maksas pasākumi u. tml. Tāda bijusi man stratēģiskā līnija visus šos gadus. 

Jā, lai uzturētu šo saturu, lai iesaistītu iedzīvotājus, vajag līdzekļus. Tāpat tie nepieciešami telpu uzturēšanai, remontiem. Kā vienā, tā otrā gadījumā šo līdzekļu noteikti vajadzētu vairāk nekā mums pašlaik pieejami, tāpēc esam spiesti ļoti rūpīgi rēķināt, kam kurā brīdī finansu atbalsts pienākas. Nereti mums iesaka: "Nerīkojiet tik daudz pasākumu, bet uztaisiet remontu..." Iespējams, labi domāts padoms, taču, manuprāt, pat vienu gadu radošajai darbībai – pasākumu rīkošanai, amatiermākslai, profesionālajai mākslai, iedzīvotāju atpūtas un izklaides nodrošināšanai – apsīkstot, nākamajā gadā cilvēkus atpakaļ kultūras namā nedabūsim. Turklāt ar šādā veidā ietaupītajiem līdzekļiem neko dižu te izremontēt un labiekārtot arī nevarēsim – nav jau šīs naudas tik daudz... 

Visus šos krīzes gadus, lai kā mums bijis, cilvēku pieplūdums kultūras namā ir tikai palielinājies, un šobrīd tas ir ļoti stabils. Mēs pazīstam savu auditoriju, savu publiku, un tas ir mūsu lielais pluss, kas pa šiem gadiem ir sasniegts. Ceru arī, ka pēc dažiem gadiem atkal kāda kultūras nama daļa būs kapitāli izremontēta. Tā ir mūsu kolektīva lielākā vēlēšanās. Jo tad būtu tā, ka saturs atbilst arī formai un vizuālajam izskatam. Bet saturs mums šobrīd ir ļoti bagātīgs un daudzveidīgs. Par to liels paldies jāsaka Ogres novada pašvaldībai, kas ar izpratni vienmēr mūs ir atbalstījusi. Aizvadītajā gadā notika  vairāki lieli pasākumi - Mūzikas svētki, Pilsētas svētki un Sābru tirgus, kopā kultūras centrā notikuši ap 300 dažāda veida koncertu, teātra izrāžu un cita veida sarīkojumu. Tos apmeklējuši vairāk nekā 60 tūkstoši skatītāju.

Šogad īpaši sparīgs būs pavasaris un vasara, jo lepni un bagāti ejam uz XXV Vispārējiem latviešu Dziesmu un XV Deju svētkiem. Seši kori, četri deju kolektīvi, pūtēju orķestris Horizonts, TLMS Saiva, Tautas teātris, folkloras kopa Artava un vokālā grupa Anima Solla, kopā  440 Ogres Kultūras centra pašdarbnieku papildinās svētku dalībnieku rindas.




Pievienot komentāru:     

   Vārds vai segvārds:*
  Skaitlis "7":*   
   Komentārs:*

    


Portāla Fakti.lv vadība neatbild par rakstiem pievienotajiem apmeklētāju komentāriem, kā arī aicina to autorus, rakstot atsauksmes, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā rakstu komentēšanas iespēja var tikt liegta.

        


 1. 

1
Aktuāli
Jaunākās ziņas
Arhīvs
      1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31  





© JP. Visas tiesības rezervētas.  | Kontakti  | Reklāma portālā  | Komentāri portālā  | Autortiesības